Lonija.Lelles.Cepures.Krikumi.

Vīriešu cepures

2011-12-03T15:16:00.001+02:00

Jāatzīstās, ka jau vairākkārt esmu mēģinājusi taisīt cepuri puišiem vai vīriešiem, bet nekas prātīgs nav sanācis. Ir gadījies, ka kādu darbu, kas cakots bez īpašas piedomāšanas par stipro dzimumu, nopērk vīrišķis personīgai lietošanai. Labi izskatījās. Bet tās, kuras taisīju brālim, tika izbrāķētas kā pārāk sievišķīgas. Nu jā, pircēji nebija vietējie ļautiņi.

Viens no pēdējiem modeļiem iesākumā tapa kā absolūta dāmu cepure. Tas ir šāds:

Cepure izskatās lieliski no visām pusēm, ja vien ir piemērota sejas un galvas forma. Tas ir viens no pircēju ''topa'' modeļiem, bet bieži gadās dāmas, kurām mulsumu sagādā bārkšu jeb ''matiņu'' josla cepures augšmalā. Arī es reizēm palieku domīga, kad nepiesardzīgi transportētai vai lietus-sniega aprasinātai cepurei nākas frizūru uzfrišināt. Tāpēc gudroju citu risinājumu un garo, zīdaino bārkšu vietā iztaisīju reljefu kantes joslu. Cepurei gan vairs nav tādas formas un apjoma, bet... Arī tāds modelis ir labs.

Jaunās cepures pirmajā publiskajā iznācienā Berga bazārā to nedomājot izvēlējās kāds interesants kungs triju dāmu sabiedrībā. Viņš citas cepures nemaz neredzēja, šo lika galvā un, pat spogulī neieskatījies, uzticējās tikai savai sajūtai, ērtumam un savu pavadoņu vērtējumam. Mēs visi jutāmies tik omulīgi un priecīgi, ka labprāt viens otram pozējām - kungs man un es ar kungu viņa dāmām (šo bildi diez vai sagaidīšu no tālajām zemēm, bet - kas zin...).

Kuram katram vīra cilvēkam šo cepuri nevaru piedāvāt. Tur ir vajadzīgs attiecīgs stils. Tāpēc turpmāk modelis būs arī kā dāmu galvassega.

Otrs kaut cik izdevies cepuru veids, ko piedāvāt vīru cilvēkiem, ir nelielā ausmice. Arī to novērtē un izvēlās pārsvarā citu zemju cilvēki, nešķirojot dzimumus. Modelim iedvesmu man deva kāds reklāmas rullītis, kurā soms, sāms vai laps, braucot suņu pajūgā, lepojās ar savu skaisto zemi un senajām parašām. Oriģinālā cepurē bija ornamentāls raksts un citas krāsas, bet forma bija līdzīga - neliela ieapaļa mice, ko sadalīja krāsu joslas, un nelielas austiņas. Mana interpretācija izskatās šādi:

Nākamā cepure ierindojās puišu kategorijā tikai tāpēc, ka tai nav izteikti sievišķīga stila un fotosesijā ar Ivo tā gadījās pa rokai. Un kāpēc ne?

Zāļu tirgus 2011

2011-06-25T00:15:00.004+03:00

Tāds pavērās skats uz Doma laukumu no m.Pils ielas puses 22.jūnija rītā pirms plkst. 9:00. Zāļu tirgus oficiālais darba laiks ir no plkst. 9:00 līdz 17:00, bet tirdzniecības noteikumi paģēr, ka jau līdz 8:30 tirgus vietām jābūt iekārtotām. Tad nu, kā redzams, tirgotājiem atliek brīvs brītiņš uzmest acis arī tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Tālu cilpot nevarēju - žēl bija pamest savus kaķus-zaķus vienus ar svešiem nāburgiem, tāpēc vispirms apskatīju, kas notiek m.Pils ielā.

Dīvaina uzparikte, ko sākumā noturēju par bišu māju vai kādu dravniecības rīku, bet, bildi apskatot, rādās pilnīgi kaut kas cits. Būtu aprunājusies ar saimnieku, varētu pastāstīt, bet nu atliek cerēt, ka kāds zinošāks pateiks - ir vai nav kūpinātava.

Skrīveru mājas siers. Ņammm. Bet nolēmu - pirms pirkt, pati kaut ko nopelnīt. Un paliku bešā! Ne jau tāpēc, ka peļņas nebija, bet tāpēc, ka nebija vaļas.

Noķēru brīsniņu, kad pie maniem krikumiem gandrīz neviens nav piestājis. Neliela kompānija, jo pēc Brīvdabas muzeja gadatirga nācās darbus dot gan salonam ''Upe'', gan uz Tallinu ceļā post. Rāvos no rīta līdz vakaram, bet tāda maza čupiņa vien sanāca. Toties man šoreiz ir jauna sistēma pirksta leļļu paliknim (kaut kā jau tas galds jāaizpilda, turklāt pa grozu neviens nevandīsies un nemētās, neņurcīs un nespaidīs tos kustoņus).

Ir tapis viens jauns tēls - Kāmis jeb, vienkāršo ļaužu valodā runājot, Pele (gan pirksta lelle, gan štopētais pildiņš). Tas ir ķipars ar izteiksmīgiem vaigiem un snīpi un ļooti izteiksmīgiem baltiem zobiņiem, kurus šoreiz pirksta lellēm aizmirsu piešūt (bet tas netraucēja tām ātri vien tapt iekārotām un nonākt citos pirkstos).

Nākamā bildē ir redzama īstā Pele. No brīvas gribas nebūtu tādu taisījusi, bet vienmēr gadās kāda māmiņa vai vecmāmiņa ar žēlabām pēc miega peles savam ķiparam.

Dodos tālāk kaimiņus pētīt. Un ieraugu interesantu namiņu.

Tās ir meitenes no Sirdslietu darbnīcas, bet namiņš ir SIA ''Assetto'' veikums. Varat doties ciemos: http://www.sirdslietudarbnica.lv/

Ja es nekļūdos, tas ir bijušais lietišķās mākslas kombināts ''Māksla". Gruntīgas lietas gruntīgiem cilvēkiem. Papriecājos par dažiem tautas tērpu brunčiem un visvairāk par šiem smalkvilnas lakatiņiem (šoreiz bez zelta vai sudraba diega ielaidumiem). Gudroju, ka būs man jāsāk nēsat tādus.

Turpat blakus neredzētas lietas - ozolkoks podiņā! Vispār jau - vienkārši ozolstāds, bet Jāņu un Zāļu tirgus sakarā labs bizness. Ja padomā - cik daudz skādes šim kokam latvieši nodara...

Ejam tālāk!

Bauskas audēji vai ''Klippan saules'' ļauži?

Pametam acis arī uz ielas otru pusi un dodamies tālak kaimiņus pētīt.

Tie ir kādreizējās Daiļrades keramiķi.

Šļaugani latviešu dzērājvīriņi, bet meitas ar plikajiem pupiem kā no leišmales atšmaukušas.

Šokolādes kosmētika mani galīgi neinteresē, jo to brūno masu es labāk vēderā stūķēju, bet pušķis feins! Kam interesē šoko lietas ārpus vēdera: http://mai-soko.lv/lv/jaunumi/

Pēc pāris soļiem atkal apstājos, jo tādas piparkūkas nebiju redzējusi.

Kādreiz būs jānogaršo, ja reiz viņi ir piparkūku cepēji četrās paaudzēs: http://www.latvia.travel/lv/ik-keipeniesi-ceptuve

Vai varat pateikt, kas tas ir?

Tā, izrādās, ir ziepju kūka! Varot arī par ziepju torti saukt. Noskurinājos, jo acīmredzami brokastlaiks ar joni tuvojās. Man kā saldummīlei un gardēdei tas likās apkaunojoši. Saukt kaut ko, kas nav ēdams, par kūku... Tā var tikai lamāties.

Vispār jau interesants biznesa veids. Man patīk noformējums, t.i., ārējais veidols, bet par saturu ir daudzas iebildes.

Man liekas neētiski, ja kāds ziepē dibenu, līdz rokās paliek tikai latviešu tautu meita goda drānās. Laba biznesa ideja, kurai es piešpricētu vairāk humora, piemēram, jo vairāk ziepē, jo meita plikāka paliek. Tā teikt, radināšanai pie tīrības un higiēnas.

Nezinu, vai tas ir ziepju Jānis, jo uz krūts viņam bija rakstīts tikai ''Biezais''. Varbūt ziepju Jānis savās ziepēs ieliks noziepējamo meiču. Ejat skatīties: http://www.konventsriga.lv/lv/soap

Bet es tikmēr piestāju tur, kurp visu laiku manas acis griezās - pie man pretim esošā Mārtiņa Rītiņa ēstuvītes:

Ar acīm jau biju samielojusies, bet vēdergals prasīja savu pazīstamo brokastu sviestmaizi un kafiju. Pirms ķerties pie ēšanas, jāiepazīstas ar vistuvākajiem nāburgiem. Pa kreisi no manis kaut kas, kas dikti atgādina padomijas pirmsjāņu tirgu ar papīra cepurēm un vainagiem:

Pa labi no manis Andra Špata http://www.spats.lv/ dižās ogas dižiem cilvēkiem, kas garšo arī man un maniem zaķiem:

Rīta agrumā vēl var tā mierīgi stāvēt, bet vēlāk nebūs ne mirkļa brīva laika. Es apbrīnoju viņas izturību un pacietību, visas dienas garumā blīvā interesentu un pircēju pūlī stāstot, piedāvājot nogaršot un pārdodot savu mantu ar tikpat rāmu smaidu un mieru kā no rīta. Bet ļaužu bija daudz. Un pircēju bija daudz. It kā visi būtu no nodokļiem vai komunālajiem maksājumiem atbrīvoti. Varbūt vienkārši mazliet dulli vasaras viducī kļuvuši. Man šis Zāļu tirgus bija bagātāks par divu dienu Brīvdabas muzeja gadatirgu un nesalīdzināmi bagātāks par visiem iepriekšējiem pirmsjāņu tirgiem. Beidzot pēc ilgiem laikiem atkal bija tā, ka mājās braucu ar tukšu koferi, bet pilnu ķešu.

Tirgus beigās man radās izdevība dažus atlikušos zaķus-kaķus atstāt sava ratiņstūmēja uzraudzībā un aizjoņot uz to vietiņu, kur ķeizars kājām iet. Pa ceļam šur tur piestāju.

Šie kontrasti mani tā apstulbināja, ka knapi tiku līdz ''tai vietiņai''. Toties atpakaļceļs bija viegls. Tik viegls, ka gandrīz uzskrēju Māras baznīcas tornī, kuru ne tupus, ne rāpus nevarēju kadrā ietilpināt.

Varens diženums! Nez, vai amatniekiem tā tuvumā dižāki gāja nekā tiem, kas pamalēs?

Pāces dzijas bija mana pēdējā piestājas vieta. Taps feini zaķi-pelēči. Nevarēju atļauties ilgāki pētīt un kavēties, varēšu to darīt šeit: http://www.draugiem.lv/pace/ Mani sauca atpakaļ ne tikai mans telefons, bet arī sirdsapziņa - atstāju cilvēku, kam ar visu šo nav nekāda sakara un saprašanas, turklāt sāka smidzināt. Nekas traks nebija noticis - neviens nesamirka, neviens nebrēca žēlabās, tikai tika atdoti pirmspēdējie kustoņi ar lielām atlaidēm. Un labi, ka tā. Kādam vismaz prieks tika. Bet es sākšu visu no sākuma. Vai - no jauna. Tikai pirms tam nodošos Jāņu nakts mistērijām...

P.S. Mans skatījums šoreiz bija vairāk uz amatniecības lietām vērsts. Ja būtu tvērusi īsto Zāļu tirgus būtību - jāņuzāles, būtu iegrimusi līdz ausīm. Un nepieminētas palika skatuves norises. Lai gan biju turpat netālu - aiz stūra, skaņas līdz manām ausīm nonāca gaužām izkropļotas, varēju tikai nojaust, ka notiek kaut kas labs, piemēram, kamerkora "Senais kalns'', ''Harmony 4 Riga'' vai Kristīnes Kārkles, Zanes Šmites un Ivara Cinkusa uznāciens. Tā iet individuālistiem.
Bet ir arī citi skatījumi uz šo pasākumu, piemēram:
bilžu galerija portālā TVNET: http://www.tvnet.lv/galleries/show/9077
sižets LNT ziņās: http://www.tvnet.lv/online_tv/13875
bilžu galerija portālā DELFI: http://foto.delfi.lv/album/81088/

10.oktobra atklājumi

2010-10-11T00:42:00.002+03:00

Šodienas virtuālā pastaiga man ir devusi 3 lieliskus atklājumus.

Egberto Gismonti - virtuozs ģitārists, pianists un komponists, Brazīlija. Man ir dubults prieks, jo līdztekus personīgam pasaules paplašinājumam mūzikas jomā esmu atradusi vēl kādu mūziķi ar stila cepuri.

Otrs patīkamais atradums ir divu brāļu mūzikas grupa Round Mountain. Viņu dziesmas šajā novakarē man ir harmonisks fons rūgteni miglotai rudens noskaņai.

Mazā šūpuļdziesma atbilst vēlai nakts stundai, kad rakstu šīs rindiņas, bet vairāk var klausīties Roun Mountain mājas lapā un dažas dziesmas arī šeit.

Un trešais gardais kumosiņš ir Renie Breskin Adams - ne tikai māksliniece, bet diplomēta psiholoģe un antropoloģe. Manu uzmanību, protams, piesaistīja tamborētie monstriņi, bet tālākā iepazīšanās radīja arvien lielāku interesi (viņas pasaules uztvere, domāšanas veids un tehniskie paņēmieni jeb izteiksmes līdzekļi).

Tirgus Miķeļos 2010

2010-10-04T17:40:00.002+03:00

Miķeļtirgus man parasti ir tāds kā atspēriena punkts jaunas cepuru sezonas iesākšanai - var izpārdot vecos darbus, var izmēģināt jaunos modeļus un, galvenais, nopelnīt naudiņu jaunām dzijām.
Šogad lielās andeles dienā bija saulains, silts laiks, tāpēc ļaudis bija nesteidzīgi - varbūt ilgi gulēja, varbūt rāmi brokastoja, varbūt izvēlējās ārpilsētas rudens zeltu. Arī man laiskums piemetās - negribējās bildēt tirgus noskaņas, kaut arī viss Doma laukums no rīta bija saules un krāsu pilns. Kad kaimiņu amatniece tādā brīvbrīdī sāka manas cepures pielaikot, roka tvēra pēc aparāta. Un tapa dažas skičveidīgas bildes, no kurām vēlāk pat centos kaut ko jēdzīgu iztaisīt (gandrīz žēl palika, ka neizmantoju bezmaksas modeli vairāk, jo Ievai ir interesanta sejas forma).

Vēlāk ik pa brīdim gribējās kādu jauku būtni manā cepurē nobildēt, bet nebija vaļas - šiverējos viena gan ar cepurēm, gan lellēm-paijām. Bet šo brīdi nevarēju laist garām. Gan tāpēc, ka ideāla galvas forma bija man priekšā, gan tāpēc, ka jaunā cepure grasījās prom iet, gan tāpēc, ka izveidojās burvīga noskaņa ar smiekliem un kņadu.

Šī ir tā jaunā cepure, kas uzreiz savu nēsātāju atrada. Modelis man tapa pagājušā sezonā, bet krāsu variants ir jauns.

Vēl īss brīdis pārdomām - varbūt tomēr melno...

Un tikmēr vēl kāda no manām mīļākajām cepurēm nonāca īstajās rokās! Par šo konkrēto modeli gatavoju atsevišķu stāstu - drīzumā būs!

Ja esmu kādam sagādājusi vilšanos, īsta Miķeļtirgus stāsta vietā piedāvājot tikai cepuru pielaikošanas procesu, - skatiet Valda Ošiņa redzējumu (tur būs gan krāsas, gan formas, gan kvalitāte)!
Lai mums jauks rudentiņš!

Zāļu tirgus Rīgā, Doma laukumā

2010-06-20T09:47:00.004+03:00

22.jūnijā no 9.00 līdz 17.00 Doma laukumā notiks lustīga līgošana un varena tirgošanās. Tik cieši kopā visas Latvijas zāļu smaržas un visu Latvijas novadu daiļamata meistaru darinājumi, siers, maize, medus, zivis, žāvējumi un kūpinājumi nav nekur citur kā Zāļu tirgū Doma laukumā!

Gatavojoties Jāņu vakaram, dziedāsim, dejosim, spēlēsim, ēdīsim sieru, dzersim alu un pīsim visskaistākos vainagus!

Arī šogad Zāļu tirgu skanīgi atklās profesionālais pūtēju orķestris ''Rīga''.

Kā Jāņu nakti vislabāk pavadīt, visas dienas garumā palīdzēs noskaidrot zāļzinis, sierzinis, dančzinis un dziesmzinis Jānis Skutelis, kā arī labākie Rīgas pilsētas tautas mākslas kolektīvi un Zāļu tirgus īpašie viesi - Madlienas pūtēju orķestris un ansamblis ''Ornaments''.

Būs arī konkursi skaistāko vainagu pinējām un brangāko alus kausu darinātājiem.

Zāļu tirgū kopumā piedalīsies vairāk kā 300 tirgotāju, kas rīdziniekiem un pilsētas viesiem piedāvās Jāņu zāles un ziedus, dažādu Jāņu sieru šķirnes no Latvijas novadiem, kūpinātas zivis no Vidzemes un Kurzemes jūrmalām, zāļu tējas, zemenes, dzērvenes un medu. Būs iespēja nogaršot gan lauku maizi, gan siltus pīrādziņus, piparkūkas un citus našķus. Kā jau ierasts, ar savu bagāto preču klāstu tirgus apmeklētājus priecēs arī tautas daiļamata meistari - būs gan pinumi, gan keramika, lina izstrādājumi, adījumi, rotaļlietas, koka karotes un pirts baļļas. Katrs Jānis varēs izraudzīties un dāvināt savai Līgai sudraba gredzentiņu vai kādu citu skaistu rotu.
Ieeja bez maksas. (ziņas no www.svetkulaiks.lv)

Arī es tur būšu ar zaķiem, kaķiem, pirksta lellēm un citiem krikumiem. Ja neviens nespirināsies pretim, būs arī raganiņas, saules un saules meitas.
Baudīsim gada garākās dienas! Pavērojiet debesu mistērijas! Lustīgu līgošanu!

Atmiņas par Gadatirgu-2010

2010-06-09T01:38:00.002+03:00

Divu dienu garumā jebkurš varēja cirst un tēst Vienkoču parka bluķēnu, un divu dienu garumā jebkurš, kas vien bija nonācis Brīvdabas muzejā, varēja priecēt acis, ausis un nāsis īpašā notikuma gaisotnē. Varēja arī pirkt un pārdot, satikties, sasmaidīties, tērzēt un smiet, varēja arī dziedāt un diet un mieloties. Bija jau, protams, arī visādas nebūšanas, bet tās es centos likt kaķim zem astes (jo akmeņa pie rokas nebija). Labi bija! Tagad var pārlapot bilžu albumu un vēlreiz izgaršot labās sajūtas.

Gadatirgus Brīvdabas muzejā

2010-06-02T21:17:00.002+03:00

2010.gada 5. un 6.jūnijā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notiks Tautas lietišķās mākslas Gadatirgus. Jau četrdesmito reizi Gadatirgus pulcēs vairākus tūkstošus prasmīgāko tautas daiļamata meistaru no visiem Latvijas novadiem – Gadatirgū savas prasmes rādīs kalēji, pinēji, audēji, keramiķi, šuvēji, ādas apstrādes meistari, koka amatnieki, rotu meistari, adītāji. Divās pasākuma dienās notiks plaša kultūras programma un pirmo reizi biļetes uz Gadatirgu ir pieejamas iepriekšpārdošanā visā Latvijā.

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore Ilze Millersone atzīst: “Brīvdabas muzeja gadatirgus Latvijas kultūras dzīvē ir viens no nozīmīgākajiem un vērienīgākajiem pasākumiem, kas katru gadu priecē desmitiem tūkstošu apmeklētāju no visas pasaules. Pašiem amatniekiem pasākums ir svētki, kuriem tie gatavojas visu gadu - meistariem šis pasākums ir kā koristiem vai dejotājiem Dziesmu un deju svētki, kad var ietērpties tautas tērpā, ar lepnumu rādīt savu darbu un izjust fantastisku kopības sajūtu.”

Gadatirgus apmeklētājiem būs vienreizēja iespēja tikties ar amatu meistariem, gūt iemaņas seno amatu prasmēs, kā arī iegādāties unikālus meistaru darinājumus. Brīvdabas muzeja Krājuma nodaļas vadītāja Daina Kraukle, kura jau vairākus gadu desmitus ir atbildīga par amatnieku atlasi Gadatirgū uzsver, ka Brīvdabas muzeja Gadatirgus ir unikāls Baltijas mērogā ar rūpīgo amatnieku atlasi un stingrajiem dalības noteikumiem. Tādejādi Brīvdabas muzeja Tautas lietišķās mākslas Gadatirgū piedalās tikai labākie Latvijas amatnieki un Gadatirgus ir uzskatāms par tautas daiļamatmeistaru izstādi.

Šogad Gadatirgū būs arī plaša kultūras programma, kas norisināsies uz divām skatuvēm. Gadatirgus laukumā darbosies Mazā skatuve – uz tās pirmo reizi Gadatirgus vēsturē notiks labāko amatniecības darbu izsole, kuras laikā iegūtie līdzekļi tiks ziedoti muzeja ekspozīcijas ēkas „Liepājas ostas noliktava „Bezdelīgas”” restaurācijai. Lielā skatuve, kas atradīsies Kurzemes zvejnieku pļavā Juglas ezera krastā, abas Gadatirgus dienas priecēs apmeklētājus ar folkloras kopu, deju kolektīvu un koru uzstāšanos, kā arī brīvdabas teātra izrādēm.

Pasākuma laikā tiks prezentēta izdevniecības Jumava izdotā Dainas Kraukles grāmata „Gadatirgi Latvijā“ pirmā daļa „Gadatirgi Latvijā.Kurzeme“, kas tapusi ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Kultūrkapitāla fonda atbalstu. D.Kraukle ir vairāku gadu garumā veikusi pētījumu par tirgiem Latvijas novados un par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Tautas lietišķās mākslas Gadatirgu. Grāmatā būs atmiņu stāstījumi, interesanti atgadījumi un bagāts vizuālais materiāls, kas uzskatāmi salīdzina tirgus norises vietas senatnē un mūsdienās.

Brīvdabas muzeja Gadatirgus ir īpašs arī ar plašo latviešu tradicionālo ēdienu klāstu un lielo Latvijas ražotāju un zemnieku dalību. Būs iespēja iegādāties žāvētu gaļu, kūpinātas zivis, pašceptu maizi, nēģus, piparkūkas, medu, kliņģerus un daudzus citus gardumus. Plašajā pļavā pie Juglas ezera apmeklētāji varēs baudīt štovētus kāpostus, ceptus kartupeļus un latviešu alus darītavu darināto alu.

Muzejs ir īpaši domājis par mazajiem Gadatirgus apmeklētājiem, kuriem būs pieejams unikāls koka rotaļu laukums, kādu neatrast nekur citur. Mazos priecē plašais rotaļu klāsts, izjādes ar zirgiem un dažādas radošās darbnīcas.

Lai godam nosvinētu Gadatirgus 40. jubileju un godinātu visus amatniekus 5.jūnijā notiks Gadatirgus balle ar grupas „Labvēlīgais tips“ piedalīšanos. Balle notiks no plkst.20:00 līdz pat 01:00 un dos iespēju amatniekiem un visiem Gadatirgus viesiem nosvinēt šīs unikālās tradīcijas 40. jubileju.
http://www.brivdabasmuzejs.lv/

Vēl ir laiks pastrādāt un iejusties gaidāmajās noskaņās, klausoties, piemēram, radio Oira.
Uz tikšanos!

Jaunais garausis

2010-05-12T20:54:00.005+03:00

Jaunums sevī ietver 2 idejas:
1) zaķis ar garām ausīm, kas nokarājas uz leju kā trusim,
2) izmantot cepurēm iepirktās dzijas.
Visvairāk man rokas niezēja likt lietā krāsu pārejās tonēto buklēto dziju ALIZE FUNNY (Turcija), ko cepurēs miksēju ar KID MOHAIR un vēl kādu vilnas pavedienu siltumam:

Zaķi taisīju no ALIZE Funny un kid mohēras, pildīju ar sinteponu, balastam ieliku jūras akmentiņus, ūsām izmantoju makšķerauklu, acīm - pogas, degunu un muti šuvu ar Ogres vilnas pavedienu. Tas ir 38-39cm pilnā augumā jeb 20cm sēdus pozā, ar 21cm garām kājām un 22cm garām ausīm. Vārda viņam pagaidām nav, bet, ja kādam ienāk prātā kas piemērots, būšu priecīga par priekšlikumiem. Rakaris izskatās šādi:

Leļļu lietas Rīgā

2010-03-07T01:40:00.006+02:00

Jau vairāk kā divus gadus Rīgā darbojas Leļļu mākslas muzejs Spīķeros. Bez pastāvīgās ekspozīcijas tas rīko arī izstādes, organizē meistarklases, kursus un dažādus pasākumus. Par notikumiem var uzzināt gan muzeja mājas lapā www.dollart.lv, gan Twitter vidē lellumuzejs, gan draugiem.lv lapās .

Pagājušā gada aprīlī tika nodibināta Baltijas autorleļļu un rotaļlietu meistaru ģilde (mājas lapā www.baltdollart.com ieteicamāk izvēlēties krievu valodas versiju, jo citās valodās ir nepilnīga informācija). Līdz šim jau ir notikušas 2 starptautiskās autorleļļu izstādes:

Marta sākumā Rīgā, Torņa ielā 4, III-B durvis vēra ģildes salons-studija ''Figaro Art''. Darba laikus un sīkāku informāciju par pasākumiem, kursiem un nodarbībām var izlasīt ģildes mājas lapā. Es tikai piebildīšu, ka veikaliņā var apskatīt un iegādāt ne tikai Latvijas autoru lelles, lāčus un citus krikumus, bet arī Lietuvas, Igaunijas un Krievijas mākslinieču autordarbus. Jā, un sagadījās tā, ka tur nokļuva arī mani zaķi un kaķi.

Visām muzejos un salonos dzīvojošajām lellēm un paijām lai ir šis veltījums - burvīgās francūzietes Emilie Simon muzikālais gabaliņš!

Falšais zaķis jeb viltotās kažokādas

2010-01-28T03:07:00.001+02:00

Ņemoties ar zaķiem un kaķiem, esmu izmēģinājusi dažādas bārkšu dzijas. Agrāk diezgan daudz tās izmantoju arī cepurēm, bet tolaik nebija tik garu ''ķeskiņu''. Tā nu radās ideja iztaisīt kādu papahas (papakhas) variantu. Varbūt modes pasaulē šai cepurei ir cits apzīmējums, bet pirmavots droši vien ir kalniešu cepure vai rabīnu galvassegas. Man patīk kā jaunās meitas to ''apspēlē'' savā garderobē - šūtas gan no mākslīgām kažokādām, gan kuplās aitādas. Lapsādas un jenotādas var atļauties tikai tie, kam ar stila izpratni tā pašvakāk (vismaz Latvijā)...
Te nu ir tas, kas man sanāca:

Atklāšu, ka ''kažociņš'' ir tikai cepures ārpusē. Pamats tamborēts no 50% vilnas, 50% akrila dzijas kā cilindrs, kam no ārpuses uz raksta svītrām uztamborētas joslas no garspalvainas bārkšu dzijas.
Šai cepurei ir vēl viens variants - ar nagu (bildi pievienošu vēlāk). Nevaru saprast - ļoti stulbi vai tikai biški, jo uz statīva tai ir pārāk militārs skats. Man gribās iztaisīt arī kādu krāsainu variantu, piemēram, lillā-koši rozā, bet... Kur es to likšu? Pircēji nemaz nav tik alkstoši pēc košām, krāsainām cepurēm. Patīk, jā, priecājās. Bet nepērk valkāšanai (nu - ļooooti reti). Bet man tāds prieks par krāsām ir robs makā.
Pagājušajā sezonā man tapa šāds modelis:

Šosezon taisīju pasūtījuma darbu - tādu pašu, bet melnu ar vēso toņu ķeskiņām. Sanāca tā:

Mēģināju veidot krāsu pārejas, bet kaut kā neriktīgi... Izmantoju nevis dažādu toņu dzijas, bet gan jau gatavu pārejās sakrāsotu materiālu:

Nav jau slikta, bet nospriedu, ka nesagaidīšu šādai cepurei pircēju, un pārtaisīju savādāku sānu joslu:

Cepures pamata forma šīm 4 cepurēm ir vienāda. Ja bārkšu dzijai ir garākas ''spalviņas'', izskatās savādāk, vai ne? Cepures mala (atloks) ir tamborēta ar pieaudzējumu priekšpusē, t.i. - tai ir nags kā naģenēm, bet tā nav īsti nāģene. Tai ir austiņas, ko var paslēpt - ielocīt uz iekšu, bet tā nav ausaine. Varētu dēvēt par platmali ar austiņām, bet es savos pierakstos to nodēvēju par naģenauspodu (vareni, vai ne?). Labi, naģenauspodiņu...
Visām šīm cepurēm cena ir 17,-Ls. Tās, izņemot zilo bārkšu variantus, šobrīd ir pieejamas darbnīcā Andrejostas tuvumā. Berga bazārs, diemžēl (vai par laimi - ka tik kaut ko neapsaldē!), pagaidām ir atcelts līdz siltākam laikam - martam.
Falšais zaķis man ir arī citos modeļos, bet par tiem gribās stāstīt atsevišķi. Šīs cepuru sērijas noslēgumā gribu parādīt modeļcepuri - pagaidām vienīgo eksemplāru, kas jau aizceļoja uz tālām zemēm (bet tas jau nenozīmē, ka tūlīt pat netaps atkārtojums):

Apakšējā bildē cepure ir tapšanas stadijā, bet tur ir redzama augšdaļa - nu ļoti gribējās man kādu nenopietnību...

Bumbuļu mices

2010-01-10T15:28:00.000+02:00

Ziemīgā ziema vēl joprojām turpinās ar sniegu, puteni un asu vēju saulainās dienās, tāpēc, dodoties laukā, ar matiem vien uz galvas ir par maz!
Otrs modelis, ko šogad izvēlas vairums jaunu dāmu, ir bumbuļu micītes. Bumbuļu tāpēc, ka tas it tāds raksts (nevis dzijas bumbulis), un mices tāpēc, ka tās ir bezmalu cepures ar smailu vai apaļu augšdaļu. Vienkāršākais variants ir bumbuļu mice ar taisnu malu:

Mazliet ziemīgākas ir dziļākas mices, kas nosedz arī ausis:

Vēl ziemīgākas ir bumbuļu mices ar ausu stūrīšiem, kurus veidoju, tamborējot cepures malu (nevis piešujot vai pietamborējot atsevišķi):

Bet jancīgākas ir bumbuļu knābja mices - tām stūrītis ir ne tikai uz katras auss, bet arī pieres vidū (apmēram kā agrākos laikos ātrslidotājiem):

Praktiskas nozīmes šim pieres veidojumam nav. Ja nu vienīgi - kādam ir salīga tieši šī vietiņa... Vai - ātrāk var atrast cepures priekšpusi... Vai - akcents uzacu līnijai...

Dažas sievietes mulsina cepures smailais gals. Ticiet - tas ir elegants veidojums! Visam koptēlam tieksme uz debesīm nenāk par skādi...
Par oriģinalitāti un knābja micēm runājot, var arī tā:

Par krāsām - pārsvarā taisu melnas un baltas, jo tās arī izvēlas pircēji. Ja ir vajadzība un vēlme pēc citas krāsas, to var sarunāt. Notiek tā, ka krāsainās cepures ilgi pilda tikai dekoratīvu funkciju manu darbu piedāvājumā, līdz sagaida savu ņēmēju. Dižķibeles laikos pārāk dārgs prieks - apmēram 4,-Ls par krāsainu akcentu (dzijas vērtība vienai cepurei)...

Bumbuļu mices ir dabonamas par 15,-Ls. Cenšos izvēlēties dzijas, kas ''nekož'' pierē. To sastāvs lielākoties ir 50% vilna ar 50% akrila - pietiekoši, lai sildītu Latvijas ziemā, jo cepures ir biezas un blīvi tamborētas.
Tev gribās tādu? Raksti - lofonsa@gmail.com vai zvani - 26701285 (Lonija), esmu Rīgā, Andrejostas rajonā. Vai arī nāc uz Bergabazāra amatnieku tirdziņu 23.janvārī, 13., 27.februārī, 13., 27.martā, t.i., ikmēneša 2. un 4. sestdienā plkst. 9-15! Uz tikšanos!
P.S. Piedodiet, Bergabazāra amatnieku tirdziņš 23.janvārī ir atcelts (zemnieki būs)!

Pumpu podiņi

2010-01-07T20:45:00.001+02:00

Šogad ir kaislīga ziema. Vēroju uz ielām dāmas un jaunkundzes un secinu, ka nu beidzot gandrīz visas ir ķērušās pie adatām vai izrevidējušas savas kumodes - tik daudz variāciju par rokdarbu tēmu. Tas priecē! Arī manām cepurēm pircēju netrūkst, kaut arī mazāk nekā iepriekšējos ''treknajos'' gados.
Joprojām pirktākais modelis ir šāds retro pumpu podiņš:

2008./2009.g. sezonā taisīju šādus (ar krokantiem):

Šosezon krokantus un pogas atmetu. Ja jau pircējas vēlas vienkāršas mices, tad nav ko saspringt! Modeļi ir melnā, tumši brūnā, bēšā un pelēkbaltā krāsā ar dažādu materiālu pīņu joslām sānu daļā. Dzijas sastāvs - 30% vilna, 70% akrils vai 50% vilna, 50% akrils. Cena - 17,-Ls. Dabonami Bergabazarā 9., 23.janvārī, 13.,27.februārī, 13.,27.martā amatnieku tirdziņā plkst. 9-15 vai sazinoties ar mani personīgi. Salonos darbus vairs nenododu, jo - diez vai būs daudz tādu, kas spēj maksāt 35,-Ls un vairāk par tamborētu cepuri...

Šis pīņu materiāls pats izkārtojās tādās vertikāli slīpās joslās. Citām cepurēm iznāk savādāk - vienmērīgs mistrs:

Taisnību sakot, man jau sen ir apnicis taisīt šīs cepures, tāpēc labprāt pieņēmu Renātes pasūtījumu (tāds pats, tikai savādāks, hi-hi):

Puļķītis bija pasūtītājas vēlme, man atlika tikai izdomāt un iztaisīt debesu antenu:

Jāatzīstās, ka nebija nemaz tik vienkārši. Renātei galva ir daudz lielāka par manējo, tāpēc pielaikojot nevarēju pārbaudīt uz savas ādas cepures sēžu, ērtumu un proporcijas. Turklāt pasūtījuma brīdī viņai bija kupli gari skruļļaini rudi mati, kurus vajagot ar cepuri savaldīt no sprogošanās mitrā laikā... Bet sanāca labi! Renāte ir apmierināta un, kā bildēs redzams, smaida omulīgā labsajūtā jau ievalkātā cepurē (starp citu, man par pārsteigumu - mati bija nogriezti un pārkrāsoti!):

Todien bija sasodīti auksts laiks, tāpēc visi bija satuntuļojušies un degunus šallēs ievīstījuši un es nevarēju ar salušiem pirkstiem aparātu novaldīt - maķenīt neskaidras bildes iznāca... Tas bija Bergabazara tirdziņā 12.decembrī - pulka ļaužu un daudz jautrības. Labi bija!

Gauja (tamborgovs)

2009-10-01T17:56:00.001+03:00

Dulltant Inārai jūlijā savajadzējās govi (bija sadomājusi dāvināt draudzenei laukos). Kā lai atsaku, ja pati dāvanās dabūju veselu klēpi smalku veclaiku tamboradatu, zīda diegu, mežģīņu, drāniņu, lupatiņu un visādu citu leļļu padarīšanās noderīgu lietu! Govslopu nekad nebiju taisījusi, pilsētas bērns būdama, nemaz to kustoni tik labi nepazīstu, bet nolēmu tēlu taisīt reālistiskā manierē, lai tantukam laukos bez mīļās gotiņas un teliņa kūtiņā līdziniece stāvētu vai gulētu arī istabā uz kumodes vai pie gultas uz tumbočkas. Pats svarīgākais man šķita tesmenis (man garšo piens), tāpēc manam lopiņam tas ir mīlīgi rozā (pat pūkains) ar svaiga piena pērļu lāsītēm pupu galos (pupu skaits man pilnīgi intuitīvi sanāca pareizais). Vēl svarīgi likās ragi un aste. Krāsa bija jau iepriekš aizrunāta - Latvijas brūnā. Aprises gan sanāca tādas kaulainas kā jau krievu-padomju laikos pļavās noskatīts. Proporcijas vairāk kā teļam. Bet visumā - normāla atpazīstama govs! Gauja.
Kad viss jau bija galā, manā redzeslokā nonāca Latvijas zilās govis. Un galvā riņķoja visādas idejas par citām govīm. Un sabiju Ventspilī un iepazinos ar Ventspils govīm. Bet - stop! Vairs nekādu govju! Pietiek ar šīm:

Prom no putekļiem un dūmiem...

2009-08-05T18:32:00.001+03:00

Biju laukos galvu izvēdināt, paķēru līdzi arī savus krikumus. Tad nu saelpojāmies svaigu gaisu pilnus vēderus un mazliet pastrādājām. Brīvā dabā citi stiķi un niķi:

Stāsts par Zaķiem

2009-07-30T18:47:00.001+03:00

Ja man ļautu izvēlēties, es dotu priekšroku radīšanas procesam, mazliet pieliktu roku audzināšanā, bet tālākā ceļa izvēli un visu, kas ar to saistīts, atstātu citu ziņā. Pie mums nav ierasts, ka amatniekiem un māksliniekiem būtu savs menedžeris, tāpēc ar arhīva, reklāmas, grāmatvedības un mārketinga lietām jānoņemās pašai.
Šobrīd bildēju darbus arhīvam un reklāmai. Labāk būtu klausījusi Kārlim Ulmanim: ''Jūs palieciet savās vietās, es - savā."! Jo lielākā daļa no bildēm ir nederīgas - vai nu gaismas nav riktīgas, vai skatpunkts neveiksmīgs... Kas likās pieņemams Canon ekrānā, izrādījās nepieņemams Samsung monitora attēlā! Tāpēc mani iepriecināja tas, ka kādu brīdi aizrāvos ar režijas darbiem (zemapziņa ieteica, kas jādara ar tēliem, prāts gribēja tikai parādīt darbu detaļas) - tās bildes man lika vismaz pasmaidīt (un mans ego, protams, sita uz pleca - jā, nu tas ir lab, nu tas ir laab!).
Darbojošās personas - 3 pildiņZaķi (stūķa Zaķi jeb štopētie Zaķi):

Tie ir tamborēti, pildīti un formveidoti autortehnikā (nezinu šim paņēmienam kādu oficiāli atzītu nosaukumu latviešu valodā). Tiem ir ļoti smukas pūkainas ļipas, ko gribēju parādīt, tāpēc sanāca tā:

Tiem ir dažādas vestes-mēteļi-kažoki, ko var novilkt un tad atkal uzvilkt vai izvēlēties citu. Tiem ir zaķu pastalas no raupja lina (jā, tieši zaķu pastalas, jo cilvēku pastalas no ādas tie var atļauties tikai treknajos gados). Pastalas var novilkt, uzvilkt atpakaļ (ja vien neapnīk šņorīšu saitēšana) vai izvēlēties citas. Man gribējās to parādīt un sanāca tā:

Jā, jā! Zaķīša pirtiņa! Man nācās veltīt visu novakari, nesekmīgi meklējot internetā šo Viļa Plūdoņa dzejoli, līdz atradu to savā mājas bibliotēkā. Lūk:

Vilis Plūdonis

ZAĶĪŠA PIRTIŅA

Garausīt's zaķīt's pa pakrēslu
Kurina pļaviņā pirtiņu.
Mēnestiņš, čigāniņš, caur eglēm sāk vērties,
Zaķīšu māte savus bērnus ved pērties.

Pičiņu pačiņu - austiņām:
Modriņi, modriņi sadzirdēt tām!
Pičiņu pačiņu - actiņām:
Tāliņi tāliņi saredzēt tām!
Pičiņu pačiņu - kājiņām:
Viegliņi viegliņi patecēt tām!...

Strupausīt's sunīt's pa pakrēslu
Savā nodabā skraida pa pļaviņu.
Kas gan tur miglā kūņojās, kust?
To vajag zināt, to vajag just!
- Nu, bērniņi, joziet, ko katrs māk,
Ka negantnieks jūs nepanāk!

Vau! vau! vau! vau!
Cibric! cibric!
Vau, vau!
Cibric!
Vau! vau!
Cibric!
Spudūkš!

Un - jā, jā! - Imants Kalniņš, Roze Stiebra un Vilis Plūdonis, 1985.gads: ZAĶĪŠU PIRTIŅA
Lai jums gards kumosiņš!

Melnie kaķi un citi murrātāji

2009-06-11T01:18:00.002+03:00

Turpinās mans sapnis par slaidajām formām:

Sākumā tapa šis:
Tāds lēnīgs un nekaitīgs. Bergabazāra tirdziņā puiši to nodēvēja par slinko kaķi. To padzirdējis, viņš saņēmās un devās prom. Sirds man lūza žēlabās, tāpēc taisīju līdzinieku, un radās sliņķa un sirdslietu spēle:

Kamēr tamburēju garās kājiņas un veidoju tievos kakliņus, radās tāda ideja:

Trijotne sadzīvo draudzīgi un nemaz tik melli tie velli nav!

Tomēr man radās jaunas tieksmes - pēc resnākām ciskiņām un krāsainības:

Un kaut kā nemanot (kamēr neviens nebija mājās) nez no kurienes uzradās tāds tupētājs:

Kaķis uz bumbas (jeb kā es saku - bumbas kaķis) - tā jau veca tēma. Eksperimentēju ar krāsām un acu veidiem (ar zaļajām kaķacīm izskatās diezgan dusmīgi, būs jāizmēģina ar pogām).

Sieviešcilvēki allaž čamda bumbiņas... Nu nav tur zelta lode iekšā! Tur ir mīksts sintepons!

Un te viens pagājušā gada baltais pūkainais mīkstais mincīts mētelī:

Kamēr rakstīju šīs piezīmes, atcerējos korī dziedāto: ''Ak, tu lunkanā, kaķe dzeltenā...''. Iespējams, tā būs nākamā tēma.

Češīras kaķis

2009-05-30T00:33:00.001+03:00

Bija tā - meklējot risinājumu tamburēta kaķa galvai, darbnīcā sāka krāties visādas kaķveidīgas formas. Daži varianti noderēja pirksta lellēm, daži štopētiem kaķiem, daži bija pilnīgi nederīgi, jo veidošanas procesā pārvērtās citos tēlos un apstājās pusceļā, bet daži ar savu pusratā būšanu uzvedināja mani uz domām par tīru formu, jo, kaut ko pieliekot klāt, kaut kas neglābjamai zuda. Ņēmu un pārlasīju, kā tur bija ar to Češīras kaķi. Lūk:
''... Tur mēs satiksimies,- Kaķis noteica un pazuda.
Alise nejutās sevišķi pārsteigta, jo bija jau pieradusi pie brīnumiem. Kamēr viņa aplūkoja vietu, kurā Kaķis bija sēdējis, tas pēkšņi atkal parādījās.
- Starp citu, es gandrīz aizmirsu tev pavaicāt – kas notika ar mazuli? – Kaķis jautāja.
- Tas pārvērtās par sivēnu, - Alise vienā mierā atbildēja, it kā Kaķa parādīšanās būtu pati par sevi saprotama.
- Tā jau es domāju, - Kaķis noteica un atkal pazuda.
Alise vēl brītiņu pagaidīja, cerēdama atkal ieraudzīt Kaķi, bet Kaķis neparādījās; pēc pāris minūtēm Alise devās uz to pusi, kur, kā viņai tika teikts, dzīvojot Marta Zaķis.
- Cepurniekus es esmu redzējusi jau agrāk, - Alise sev sacīja, - Marta Zaķis būs interesantīgāks, un, tā kā pašreiz ir maijs, iespējams, ka Zaķis nebūs briesmīgi dulls, vismaz ne tik dulls kā martā, - Alise teica un paraudzījās uz augšu. Kaķis atkal sēdēja kokā.
- Kā tu teici – par sivēnu vai par pīlēnu? – Kaķis jautāja.
- Es teicu – par sivēnu, - Alise atbildēja. – Es vēlētos, kaut jūsu parādīšanās un pazušana nebūtu tik pēkšņa, jo tas mulsina.
- Labi, - Kaķis sacīja un šoreiz pazuda neredzēti lēni, sākot ar astes galu un beidzot ar smīnu, kas bija saskatāms vēl labu laiku pēc tam, kad paša Kaķa vairs nebija.
- Jā-ā! Esmu bieži redzējusi kaķi bez smīna, - Alise sprieda, - bet smīns bez kaķa! Tādus brīnumus es visā savā mūžā neesmu piedzīvojusi!”
/Luiss Kerols „Alises piedzīvojumi brīnumzemē”/

Nu man bija skaidrs manu domu urdītājs un 2008.gada jūnijā varēju laist tautās šos:

Un kā būtu šādi? - prātoju šogad un laidīšu tautās tādus:

Praktiskais pielietojums - piekariņš, nieciņš smaida aktivizēšanai, sava īpašuma vai identitātes iezīmēšanai, bet vispār - pilnīgi nelietderīga lieta.

Paskaidrojums - Češīras Kaķis ir Češīras Kaķis no abām pusēm! Tas nozīmē - neatkarīgi no braukšanas manieres un veida jūsu autiņā iekārtais Češīras Kaķis būs neatkarīgi smīnošs vai smaidošs Češīras Kaķis vienmēr. Jo - viņam nav pakaļas!

Kaķi

2009-05-20T20:13:00.002+03:00

Melni kaķi ir tas, pie kā pašlaik strādāju. Bildē redzamais gan ir cits kustonis no pagājušā gada (sen jau citas mājas atradis). Kamēr sabildēšu jaunos (ja vēl nebūs aizmukuši), piedāvāju dažus latviešu tautas ticējumus par kaķiem:
~Nedrīkst klausīties ilgāku laiku kaķa ņaudēšanā, jo tad var ausī ieaugt varde.
~Kad kaķis asti loka, tad tavi draugi tevi aprunā.
~Ja kaķi ķer aiz astes, tad viņš dabū caureju.
~Mājā vajagot turēt daudz kaķu, tie izplēšot raganām acis.
~Ja kaķis izlien meitai caur kājām, tad to vajaga bāzt atpakaļ, citādi viņa paliks veca meita.
~Kas kaķus mīlot, tam kāzu diena esot laimīga.
~Kaķi nevajagot aiz astes raut, tad aplam ķēzoties.
~Ja kāds glabājot melnu kaķi, tad tam esot daudz naudas.
~No mella kaķa varot naudu izvārīt.
~Jāuzmeklē pavisam melns kaķis, jānosit un jāizņem no tā krusta kauls. Ja šo kaulu iešuj biksēs, tad tāds, kas tās bikses vilks kājā, paliks citiem neredzams.
~Puisis meitu un otrādi var sev pielabināt, ja izvāra gluži melnu kaķi, kura kaulos ir brīnuma kāsītis un skruķītis.
~Kad nokauj melnu kaķi un izvāra to, tad vajaga stāties spieģeļa priekšā un ņemt katru kaķa kauliņu mutē līdz tam laikam, kamēr sevis vairs neredzēs, bet ja izvilks kauliņu no mutes, tad atkal varēs redzēt pa vecam.
~Ja melnu kaķi aiznes uz krustceļa un to paspaida, lai ņaud, tad nāk velns un dod naudu.
~Kad kaķis pakaļu laiza, tad parādnieki nāk.
~Kad sapnī kaķis kož vai skrāpē, tad dabūs iesnu.
~Ja puisis sapnī redz traku kaķi, tad tas dabūs niknu sievu.

Cepuru sezonas beigas

2009-05-20T19:08:00.000+03:00

Vasarā ar šādiem darbiem neņemos - atlikušās cepures lieku lādē (ne pārāk dziļi, lai dažas varētu paņemt līdzi uz Brīvdabas muzeja gadatirgu 6.,7.jūnijā).
Ja kādam ir kāre uzmest aci - pagājušās sezonas cepures redzamas šeit, vecāki modeļi te un vesels lērums darbu šai vietā. Tie visi ir mani autordarbi.
Kādreiz man bija interese strādāt arī ar linu un kokvilnu - tamburēju platmales un micītes (bezmalu cepures) vasarai. Apnika - pārāk smalks un piņķerīgs process, pietaupu acis un rokas citiem projektiem. Šajā kolekcijā redzamas dažas cepures siltākam laikam.