Lonija. Lelles. Cepures. Krikumi.: 2012

Vasaras darbs amatnieku tirdziņā Egle

Pēc iepriekšējā ieraksta kāds lasītājs varbūt nosprieda, ka tie veči tomēr paķēra mani līdzi arī bez ādas biksēm, jo kādu laika strēķīti blogā bija bez pārmaiņām. Ne-e. Mazliet pakūkoju, mazliet pasapņoju par mazu būdiņu meža malā un ķēros pie darbiem, jo ar joni tuvojās lielais gadatirgus Brīvdabas muzejā.

Kā nāca, tā aizgāja, mazliet ielijis vienu dienu. Tad atkal varēja mazliet pakūkot, pasapņot par mazu būdiņu meža malā un ķerties pie darbiem, jo līgums bija noslēgts. Līgums vienkāršā valodā nozīmē ''vasara Eglē''. Un ''Egle'', kā atceraties, ir brīvdabas krogs Vecrīgā, kura paspārnē mitinās arī Vecrīgas lielākais amatnieku tirgus. Tā vietiņa tiek dēvēta arī par Spoguļegli un par Gaismas egli. Oficiālais nosaukums - Brīvdabas atpūtas parks Egle.

Trešajā vasarā šis tas ir mainījies, bet šis tas palicis pa vecam, piemēram, vides objekts Gaismas egle:

Spoguļegle, Gaismas egle Vecrīgā.

Tur, kur iepriekš bija amatnieku tirdziņš (stūrī uz Rātslaukuma pusi), šovasar iekārtojās vīna bārs:

Vīna bārs brīvdabas atpūtas parkā Egle

Vīna bārs atpūtas parkā Egle 2012.

Trīs amatnieku tirdziņa nojumes ir pārbīdītas uz iekšpilsētas pusi (zem jumtiem bez alus reklāmām):

Amatnieku tirdziņš Egle (nojumes kreisajā pusē).

Skatuve un pārējais krodziņš palicis bez būtiskām pārmaiņām, tikai ir mazliet vairāk jumtu. Un skatuves nojumes malā visu vasaru bijām mēs - es ar dziju kustoņiem, meitenes ar Aivara Kerliņa jeb Ezeriņu akmens-dzelža kustoņiem un Inese Liepiņa ar krāsu prieku savās apaļšallēs un šogad arī džemperos:

Amatnieku tirdziņš Egle 2012-vasara.

Dažreiz, lielo kruīza kuģu dienās, mums kaimiņos bija meitenes no pastāvīgā amatnieku tirdziņa. Lielie kuģi nāca ar amerikāņu tūristiem. Dažiem tie bija labi, dažiem švakāki pircēji (mani ķiņķēziņi pieder pie otrās grupas):

Amatnieku tirdziņš Egle 2012-vasara.

Arī šovasar bija Novadu dienas, kas izpaudās ar tautas mūzikas koncertiem un speciāli aicinātiem tirgotājiem (šogad arī ar maizi, medu, sieru un citiem našķiem). ''Svilpaunieku bazārs'' ar podu izšūšanu kļuva par mūsu mīļiem kaimiņiem līdz pat vasaras sezonas beigām:

amatnieku tirdziņš egle, Svilpaunieku bazārs

Amatnieku tirdziņš Egle 2012-vasara - Svilpaunieku bazārs ar podu izšūšanu.

Amatnieku tirdziņš Egle 2012-vasara.

Amatnieku tirdziņš Egle 2012-vasara. Ezeriņu akmens-dzelža Pūķis.

Amatnieku tirdziņš Egle 2012-vasara.

Līgumā bija nosacījums, ka tirdzniecības vieta jāizmanto ne mazāk kā 10 dienas mēnesī. Protams, varēja nākt katru dienu, ja vien bija, ko piedāvāt pircējiem, un ja varēja bez brīvdienām izdzīvot.

Es ņēmu strādājamos darbus līdzi. Tos, kuriem nevar skaitāmo nojaukt, ko var jebkuru brīdi nomest, kas nemisējas, ja uz pirkstiem blenž. Bet man vajadzēja arī kādu brīdi vienkārši pakūkot un par mazo būdiņu meža malā pasapņot. Man vajadzēja arī dvēseles ielikt ķiņķēziņiem, bet to krogā nevar darīt. Es nebiju Eglē katru dienu.

Darbnīcas Lofonsa jaunumi

Lielākā daļa darbu ir nemainīgi. Tie ir jau ''iestrādājušies'' un neprasa tik daudz laika kā jauno tapšana. Laika man nebija, bet tomēr šis tas jauns radās.

EZIS

Tamborēts Ezis - pildiņš, ļoti darbietilpīgs. Sākumā to taisīju komplicētāku, bet arī vienkāršotais variants ir gana grūts, jo ezi nākas frizēt - izķemmēt kažoka ķeskiņas-adatas un tad to aplīdzināt ar šķērēm.

Tamborēts ezis, pildEzis. Dizains: Lofonsa, 2012.

Tamborēts ezis, horizontālais. Dizains: Lofonsa, 2012.

KAĶIS

Tamborēti eži un bezgala pūkains tamborēts kaķis. Dizains: Lofonsa, 2012.

Bezgala pūkainais kaķis bija ''fiksā ideja''. Tik fiksa, ka pazuda, kolīdz iesāku taisīt. Mētājās man uz darba galda pailgu laiku nepabeigts, līdz kādu rītu saskaitos un, nedomājot ne par kādu fikso ideju, to fiksi kaut kā pabeidzu. Un, tā kā nav zināma ne ideja, ne koncepcija, tas paliek par vienīgo eksemplāru. Tūlīt pēc fotosesijas kaķis-vienīgais eksemplārs kāda mīļa vectētiņa mugursomā aizlidoja uz tālo Krievzemi:

Tamborēts kaķis bezgala pūkains. Dizains: Lofonsa, 2012.

Tamborēts kaķis - bezgala pūkainais kaķis. Dizains: Lofonsa, 2012.

Tamborēts kaķis. Dizains: Lofonsa, 2012.

Tamborēts kaķis - pūkainais kaķis. Dizains: Lofonsa, 2012.

Tamborēts kaķis - bezgala pūkainais kaķis. Dizains: Lofonsa, 2012.

Tamborēts kaķis - pūkainais kaķis. Dizains: Lofonsa, 2012.

CITI MUMINIELEJAS IEMĪTNIEKI

Man bija interesanti pavērot, kā daži cilvēki, nepazīstot Muminu, to nodēvē par begemotu. Un vienmēr prieku sagādāja Mumina fani. Tērzējot ar tūristiem, radās nepieciešamība zināt Mumina, Susuriņa, Snorkes jaunkundzes, mazās Mijas, Morras vārdus citās valodās. Meklējot internetā, atradu daudz interesantu materiālu. Un, par cik Tūvei Jansonei augustā ir dzimšanas gadadiena, izjutu nepieciešamību iztaisīt vēl kādu tēlu. Tā radās mazā Mija (briesmīgi neapmierinātā un dusmīgā būtne) un Morra. Mija ir samērā grūti taisāma pirksta lelle, tāpēc tai ir augstāka cena, bet tik un tā esmu jau radījusi vairākas. Morra gan bija vienīgā. Nu jau bija.

Pirksta lelle Morra. Dizains: Lofonsa, 2012.

Pirksta lelle mazā Mija. Dizains: Lofonsa, 2012.

Pirksta lelle - mazā Mija. Dizains: Lofonsa, 2012.

Baltie zalkši. Ilustrācijās nāvīgi impozanti. Bet vēl vairāk tie man iepatikās, kad redzēju kādā dokumentālā filmā par zemūdens pasauli tos reāli eksistējam. Joka pēc iztaisīju dažus. Ja arī kāds nepazīst Baltos zalkšus, kā spociņi tie var sagādāt jautrību.

Pirksta lelle - Baltais Zalktis. Dizains: Lofonsa, 2012.

Pirksta lelle - Baltais Zalktis. Dizains: Lofonsa, 2012.

Ir tapis arī zaļš Susuriņš (man gan labāk patīk iepriekšējais gaišais variants). Pirmais bija bez bizes, bet nākamos taisīju ar bizi. Lai mulst tie, kas nesaprot!

Pirksta lelles, vidū starp Muminiem - Susuriņi. Dizains: Lofonsa.

Pirksta lellēm Zaķiem ir tapušas savādākas ausis. Un tagad ir divkrāsainas Lapsas.

Pirksta lelle Lapsa, tālāk pa labi - Vārna, Kāmis. Dizains: Lofonsa.

Pirksta lelles Zaķi un pirksta lelle Vilks (pelēkais). Dizains: Lofonsa.

Pirksta lelle Lapsa. Dizains: Lofonsa.

Vēl viens jaunums - piksta lelle Suns. Stāvsuns. Pifs, ja kāds tādu vēl atcerās. Man labāk patika ar krelli deguna galā, bet manīju, ka daudziem tas radīja pārdomas, ka kāds to varētu nokost. Tagad taisu ar uzšūtu degungala pumpu un iezīmētu muti:

Pirksta lelle - stāvSuns. Dizains: Lofonsa, 2012.

Blondās vai rudās sievasmātes jeb vīramātes vietā šovasar ļautiņus smīdināja un bērnus mulsināja nerātnā pirksta lelle Dāmīte, ko taisīju pavasarī kā pasūtījuma darbu (ar gariem sarkanbrūniem matiem). Ilgi mocījos un beigās biju neapmierināta ar iznākumu, tāpēc pasūtījums palika neizpildīts. Ārā mest žēl, tāpat atdot negribās kuram katram, tāpēc uzliku ''biezu'' cenu un ļāvu publiski gorīties starp zaķiem. Kā sacīt jāsaka, šī būtne mums veic izklaides funkcijas:

Pirksta lelle Dāmīte. Dizains: Lofonsa, 2012.

Pirksta lelles. Dizains: Lofonsa.

Pirksta lelle. Dizains: Lofonsa, 2012.

Rakstam bija jābūt gatavam vēl vasarā, nu vismaz septembrī. Bet bildes tolaik likās nelabas, pārbildēt tā arī nesanāca, un, godīgi sakot, vasariņa kaut kā ātri pagāja. Modos pirms saules, no rīta pastrādāju, tad uz Egli, tur arī jāstrādā, pēc plkst. 18 uz māju un tad jau miegs nāca. Eh, vai tā ir dzīve?!

Zināmas ērtības tomēr Egle radīja, ko izmantoju ne tikai es, bet arī citi amatnieki. Piemēram, nesaspringām ar piedalīšanos Zāļu tirgū (Doma laukums tokš turpat blakus!), ''nesāpēja'' garām laistais Mūsdienu amatniecības gadatirgus Brīvdabas muzejā augusta beigās, Rīgas pilsētas svētki arī notika turpat visriņķī Eglei un Miķeļtirgus arī netālu. Nebija jādomā jauni uzstādījumi, iekārtojumi, nebija jāstaipa paunas, jāceļ nojumes.

Un, jo vairāk laiks aiztek, jo labāks viss bijušais liekas. Arī aizkadrā palikušais - māju sajūta pirmajā dienā, kad likās, ka nekas nav mainījies kopš pērnā gada, atkal sastaptais maģiskais garkājvīrs ar burbuļpūšanu un balonu kustoņiem, Zelta jeb bronzas dāma, folkloras kopas ''Putni" putnēni, kairinošās smaržas no virtuves, apsargi, kas katru dienu mainījās mums nesaprotamā grafikā, bet bez kuriem mums būtu aplam grūta dzīve (kas atslēgs noliktavu, kur mantas, kas atstieps galdu, kas uzliks vai pieklusinās mūziku?), Vecrīgas pulss un, galu galā, nesteidzīgais ritms, tāda savdabīga laiskuma bauda.

Vēl dažas bildes, ko žēl ārā mest. Kā atgādinājumu, ka tie ir manējie, ja kādreiz redzēsiet kā ilustratīvu materiālu Delfi, TVNET vai citā portālā pie kāda nesaistīta raksta (ir jau gadījies ne reizi vien):