svētdiena, 2015. gada 9. augusts

Tūve Jānsone I


Sumināta, Tūve, 101.jubilejā!


Tūve Jānsone
Tūve Jānsone, peldoties Baltijas jūrā. Fotogrāfs: Per Olav Jansson.

Un sveiciens autorei un lasītājiem, jo 2015.gadā aprit tieši 70 gadu kopš Tūves Jānsones pirmās grāmatas iznākšanas!

Man ir 3 personiski iemesli šim rakstam (vai rakstu sērijai):
  • esmu radījusi vairākus tēlus - pirksta lelles, iedvesmojoties no Tūves Jānsones stāstiem par Trollīti Muminu un citiem Muminielejas iemītniekiem;
  • Mumina pasaule harmoniski iekļaujas manā būtībā un dvēseles saulainajā stūrītī visa mūža garumā;
  • es katru vasaru pārlasu Vasaras grāmatu.

Tūve Jānsone - Vasaras grāmata 


Tūve Jānsone, Vasaras grāmata
Apgāds ATĒNA, 2005

Lasot Vasaras grāmatu pirmo reizi, es to ātri izrāvu cauri, mazliet uzkavējoties pie ilustrācijām, un pēc tam ilgi pētīju fotogrāfijas uz vākiem. Tekstā vislielāko sajūsmu izraisīja novele - Sliekas un citi.
Nākamajā reizē lasīju lēnāk, ļāvu iztēlei veidot ainas, vidi, baudīju autores literāro stilu un sajūsminājos pavisam par ko citu.
Un tā katru vasaru es iztēlē ciemojos salā. Vēroju no malas, biju Sofija un biju vecmāmiņa. Un biju Tūve Jānsone viņas atmiņās.

Vasaras grāmata - ilustrācijas



Tūve Jānsone Vasaras grāmata
Tūve Jansone, ilustrācija Vasaras grāmatai

Tūve Jānsone Vasaras grāmata
Tūve Jānsone, ilustrācija Vasaras grāmatai




Tūve Jānsone Vasaras grāmata
Tūves Jānsones ilustrācija Vasaras grāmatai

Tūve Jānsone Vasaras grāmata
Tūves Jānsones ilustrācija Vasaras grāmatai

Tūve Jānsone Vasaras grāmata
Tūve Jānsone,  ilustrācija Vasaras grāmatai

Tūve Jānsone Vasaras grāmata
Tūve Jānsone, ilustrācija Vasaras grāmatai



Tūve Jānsone Vasaras grāmata
Tūves Jānsones ilustrācija Vasaras grāmatai

No noveles - Bīstamā diena:
Mēness bija mazliet sārts un gandrīz tikpat gaišs kā debesis, zem tā mēness celiņš stiepās līdz pat liedagam. Viņas devās šķērsām pāri salai uz otru pusi, šad un tad vecāmāte noliecās un atrada ko svarīgu. Viņa soļoja uz priekšu mēness celiņam pa vidu, liela un melna, viņas stīvās kājas un kūja turpināja iet uz priekšu, un viņa kļuva lielāka un lielāka. Mēnessgaisma gūla viņai uz cepures un pleciem, viņa sargāja likteni un visu salu. Nebija ne mazāko šaubu, ka vecāmāte atradīs visu, kas vajadzīgs, lai atvairītu nelaimi un nāvi. Visam bija vieta viņas kabatās. Sofija nemitīgi sekoja viņai un redzēja, kā vecāmāte sev uz galvas nes mēnesi, un nakts kļuva pilnīgi mierīga. Kad viņas atgriezās namiņā, vecāmāte sacīja, ka tagad var atkal runāt.
''Nerunā!'' Sofija čukstēja. ''Klusē! Lai tas paliek tev kabatā.''
''Labi,'' vecāmāte noteica. Viņa nolauza mazu gabaliņu satrupējušo kāpņu un iebāza kabatā arī to, tad iegāja iekšā un apgūlās. Mēness iegrima jūrā, un nebija nekāda iemesla just nemieru.
   Kopš šīs dienas vecāmāte glabāja cigaretes un sērkociņus kreisajā kabatā, un visi laimīgi dzīvoja kopā līdz rudenim. Tad vecāsmātes jaka tika aizsūtīta uz ķīmisko tīrītavu, un gandrīz pēc tam Sofijas tētis izmežģīja kāju.

Tūve Jānsone Vasaras grāmata
Grāmatas pirmizdevums nebija ilustrēts, tikai pēc izdevēju lūguma autore nākamajiem izdevumiem pievienoja dažus zīmējumus. Jo autore bija iecerējusi šo darbu kā grāmatu pieaugušajiem un uzskatīja, ka ilustrācijas tur ir liekas.

Vasaras grāmata - vide un prototipi


Vasaras grāmata ir sarakstīta 1972.gadā. Nevaldāmā Sofija ir Tūves Jānsones brāļameita Sofija Jānsone, bet vecāmāte - Tūves māte Signe Hammarsten (Ham), kuras nāve 1970.gadā pamudināja Tūvi rakstīt šo darbu.


Signe Hammarsten, Sofija Jānsone, 1968
Tūves Jānsones māte Signe Hammarsten un brāļameita 1968.gadā.

No noveles - Bezvējš:
Vecāmāte kulstīja kājas bedrē un neko neteica.
''Vai varbūt tā bija drošības adata,'' Sofija atsāka. ''Dažu dienu es tik precīzi neatceros. Kas bija pie stūres?''
''Tavs vectēvs, protams,'' vecāmāte atteica, ''ar kuru es biju precējusies.''
''Vai tu esi precējusies?!'' Sofija iesaucās visdziļākajā izbrīnā.
''Nāvīgi dumji,'' vecāmāte nomurmināja, bet skaļi sacīja: ''Par tām paaudzēm tev jāpajautā savam tētim, saki, lai viņš uzzīmē to uz papīra. Ja tev ir vēlēšanās.''
''Nedomāju vis,'' Sofija laipni atteica. ''Šobrīd esmu aizņemta.''

Vasaras grāmatā attēlotā vide ir kāda sala Somu līcī Pellinki arhipelāgā, kur Jānsonu ģimenei bija vasaras māja.

Tove Jansson on Bredskar in 1950 by Per Olav Jansson
Tūve Jānsone, Bredskar, 1950, foto: Per Olav Jansson

Kopš 1960.gada Tūvei Jānsonei bija pašai sava sala - Klovharu, uz kuras kopā ar Tuulikki Pietlu uzbūvēja nelielu māju un pavadīja visas turpmākās vasaras. Tur tika rakstīta arī Vasaras grāmata.

Tūve Jānsone
Tūves Jānsones vasaras māja uz personīgās salas Klovharu Somu līcī

Tūve Jānsone
Tūves Jānsones sala Klovharu un vasaras māja

Tūve Jānsone
Tūves Jānsones vasaras māja un sala Klovharu

Tūve Jānsone
Tūves Jānsones darba galds Klovharu

Tūve Jānsone
Tūve Jānsone un Tuulikki Pietla savā salā Klovharu

Tūve Jānsone
Tūve Jānsone un Tuulikki Pietla savā salā Klovharu

Tūve Jānsone
Tūve Jānsone savā salā Klovharu, foto Per Olav Jansson

Un nu, kārtējo reizi baudot Vasaras grāmatu, man jau ir juceklis galvā. Vai tā ir klinšainā, skarbā, bet mīlētā Klovharu vai kokiem klātā bērnības sala. Vai vecmāmiņa ir Sofijas vecāmāte, vai Tūves vecāmāte, vai pati Tūve. Vai Sofija ir Tūve vai kāds cits cilvēks. Robežas ir tik niecīgas, cik niecīgs ir attālums starp galu un sākumu. Bet izrādās, ka tur pa vidu ir vesela dzīve.

Iesaku: dokumentālā filma - Haru, the Island of the Solitary, 1996. Diemžēl norādītajā vietnē apskatāmi tikai 3 fragmenti (bet filma ir 101 min. garumā). Kā raksta nobeigumu es gribētu (bet nevaru) pievienot 2.fragmentu - TOVE - VAPAA SIELU (Tove - brīvais gars).

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana