Vīriešu cepures

   Jāatzīstās, ka jau vairākkārt esmu mēģinājusi taisīt cepuri puišiem vai vīriešiem, bet nekas prātīgs nav sanācis. Ir gadījies, ka kādu darbu, kas cakots bez īpašas piedomāšanas par stipro dzimumu, nopērk vīrišķis personīgai lietošanai. Labi izskatījās. Bet tās, kuras taisīju brālim, tika izbrāķētas kā pārāk sievišķīgas. Nu jā, pircēji nebija vietējie ļautiņi.

   Viens no pēdējiem modeļiem iesākumā tapa kā absolūta dāmu cepure. Tas ir šāds:

Cepure izskatās lieliski no visām pusēm, ja vien ir piemērota sejas un galvas forma. Tas ir viens no pircēju ''topa'' modeļiem, bet bieži gadās dāmas, kurām mulsumu sagādā bārkšu jeb ''matiņu'' josla cepures augšmalā. Arī es reizēm palieku domīga, kad nepiesardzīgi transportētai vai lietus-sniega aprasinātai cepurei nākas frizūru uzfrišināt. Tāpēc gudroju citu risinājumu un garo, zīdaino bārkšu vietā iztaisīju reljefu kantes joslu. Cepurei gan vairs nav tādas formas un apjoma, bet... Arī tāds modelis ir labs.

Jaunās cepures pirmajā publiskajā iznācienā Berga bazārā to nedomājot izvēlējās kāds interesants kungs triju dāmu sabiedrībā. Viņš citas cepures nemaz neredzēja, šo lika galvā un, pat spogulī neieskatījies, uzticējās tikai savai sajūtai, ērtumam un savu pavadoņu vērtējumam. Mēs visi jutāmies tik omulīgi un priecīgi, ka labprāt viens otram pozējām - kungs man un es ar kungu viņa dāmām (šo bildi diez vai sagaidīšu no tālajām zemēm, bet - kas zin...).

Kuram katram vīra cilvēkam šo cepuri nevaru piedāvāt. Tur ir vajadzīgs attiecīgs stils. Tāpēc turpmāk modelis būs arī kā dāmu galvassega.

   Otrs kaut cik izdevies cepuru veids, ko piedāvāt vīru cilvēkiem, ir nelielā ausmice. Arī to novērtē un izvēlās pārsvarā citu zemju cilvēki, nešķirojot dzimumus. Modelim iedvesmu man deva kāds reklāmas rullītis, kurā soms, sāms vai laps, braucot suņu pajūgā, lepojās ar savu skaisto zemi un senajām parašām. Oriģinālā cepurē bija ornamentāls raksts un citas krāsas, bet forma bija līdzīga - neliela ieapaļa mice, ko sadalīja krāsu joslas, un nelielas austiņas. Mana interpretācija izskatās šādi:

Nākamā cepure ierindojās puišu kategorijā tikai tāpēc, ka tai nav izteikti sievišķīga stila un fotosesijā ar Ivo tā gadījās pa rokai. Un kāpēc ne? 

Zāļu tirgus 2011

Tāds pavērās skats uz Doma laukumu no m.Pils ielas puses 22.jūnija rītā pirms plkst. 9:00. Zāļu tirgus oficiālais darba laiks ir no plkst. 9:00 līdz 17:00, bet tirdzniecības noteikumi paģēr, ka jau līdz 8:30 tirgus vietām jābūt iekārtotām. Tad nu, kā redzams, tirgotājiem atliek brīvs brītiņš uzmest acis arī tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Tālu cilpot nevarēju - žēl bija pamest savus kaķus-zaķus vienus ar svešiem nāburgiem, tāpēc vispirms apskatīju, kas notiek m.Pils ielā.

Dīvaina uzparikte, ko sākumā noturēju par bišu māju vai kādu dravniecības rīku, bet, bildi apskatot, rādās pilnīgi kaut kas cits. Būtu aprunājusies ar saimnieku, varētu pastāstīt, bet nu atliek cerēt, ka kāds zinošāks pateiks - ir vai nav kūpinātava.

Skrīveru mājas siers. Ņammm. Bet nolēmu - pirms pirkt, pati kaut ko nopelnīt. Un paliku bešā! Ne jau tāpēc, ka peļņas nebija, bet tāpēc, ka nebija vaļas.

Noķēru brīsniņu, kad pie maniem krikumiem gandrīz neviens nav piestājis. Neliela kompānija, jo pēc Brīvdabas muzeja gadatirga nācās darbus dot gan salonam ''Upe'', gan uz Tallinu ceļā post. Rāvos no rīta līdz vakaram, bet tāda maza čupiņa vien sanāca. Toties man šoreiz ir jauna sistēma pirksta leļļu paliknim (kaut kā jau tas galds jāaizpilda, turklāt pa grozu neviens nevandīsies un nemētās, neņurcīs un nespaidīs tos kustoņus).

Ir tapis viens jauns tēls - Kāmis jeb, vienkāršo ļaužu valodā runājot, Pele (gan pirksta lelle, gan štopētais pildiņš). Tas ir ķipars ar izteiksmīgiem vaigiem un snīpi un ļooti izteiksmīgiem baltiem zobiņiem, kurus šoreiz pirksta lellēm aizmirsu piešūt (bet tas netraucēja tām ātri vien tapt iekārotām un nonākt citos pirkstos).

Nākamā bildē ir redzama īstā Pele. No brīvas gribas nebūtu tādu taisījusi, bet vienmēr gadās kāda māmiņa vai vecmāmiņa ar žēlabām pēc miega peles savam ķiparam.

Dodos tālāk kaimiņus pētīt. Un ieraugu interesantu namiņu.

Tās ir meitenes no Sirdslietu darbnīcas, bet namiņš ir SIA ''Assetto'' veikums. Varat doties ciemos: http://www.sirdslietudarbnica.lv/

Ja es nekļūdos, tas ir bijušais lietišķās mākslas kombināts ''Māksla". Gruntīgas lietas gruntīgiem cilvēkiem. Papriecājos par dažiem tautas tērpu brunčiem un visvairāk par šiem smalkvilnas lakatiņiem (šoreiz bez zelta vai sudraba diega ielaidumiem). Gudroju, ka būs man jāsāk nēsat tādus.

Turpat blakus neredzētas lietas - ozolkoks podiņā! Vispār jau - vienkārši ozolstāds, bet Jāņu un Zāļu tirgus sakarā labs bizness. Ja padomā - cik daudz skādes šim kokam latvieši nodara...

Ejam tālāk!

Bauskas audēji vai ''Klippan saules'' ļauži?

Pametam acis arī uz ielas otru pusi un dodamies tālak kaimiņus pētīt.

Tie ir kādreizējās Daiļrades keramiķi.

Šļaugani latviešu dzērājvīriņi, bet meitas ar plikajiem pupiem kā no leišmales atšmaukušas.

Šokolādes kosmētika mani galīgi neinteresē, jo to brūno masu es labāk vēderā stūķēju, bet pušķis feins! Kam interesē šoko lietas ārpus vēdera: http://mai-soko.lv/lv/jaunumi/

Pēc pāris soļiem atkal apstājos, jo tādas piparkūkas nebiju redzējusi.

Kādreiz būs jānogaršo, ja reiz viņi ir piparkūku cepēji četrās paaudzēs: http://www.latvia.travel/lv/ik-keipeniesi-ceptuve

Vai varat pateikt, kas tas ir?

Tā, izrādās, ir ziepju kūka! Varot arī par ziepju torti saukt. Noskurinājos, jo acīmredzami brokastlaiks ar joni tuvojās. Man kā saldummīlei un gardēdei tas likās apkaunojoši. Saukt kaut ko, kas nav ēdams, par kūku... Tā var tikai lamāties.

Vispār jau interesants biznesa veids. Man patīk noformējums, t.i., ārējais veidols, bet par saturu ir daudzas iebildes.

Man liekas neētiski, ja kāds ziepē dibenu, līdz rokās paliek tikai latviešu tautu meita goda drānās. Laba biznesa ideja, kurai es piešpricētu vairāk humora, piemēram, jo vairāk ziepē, jo meita plikāka paliek. Tā teikt, radināšanai pie tīrības un higiēnas.

Nezinu, vai tas ir ziepju Jānis, jo uz krūts viņam bija rakstīts tikai ''Biezais''. Varbūt ziepju Jānis savās ziepēs ieliks noziepējamo meiču. Ejat skatīties: http://www.konventsriga.lv/lv/soap

Bet es tikmēr piestāju tur, kurp visu laiku manas acis griezās - pie man pretim esošā Mārtiņa Rītiņa ēstuvītes:

Ar acīm jau biju samielojusies, bet vēdergals prasīja savu pazīstamo brokastu sviestmaizi un kafiju. Pirms ķerties pie ēšanas, jāiepazīstas ar vistuvākajiem nāburgiem. Pa kreisi no manis kaut kas, kas dikti atgādina padomijas pirmsjāņu tirgu ar papīra cepurēm un vainagiem:

Pa labi no manis Andra Špata http://www.spats.lv/ dižās ogas dižiem cilvēkiem, kas garšo arī man un maniem zaķiem:

Rīta agrumā vēl var tā mierīgi stāvēt, bet vēlāk nebūs ne mirkļa brīva laika. Es apbrīnoju viņas izturību un pacietību, visas dienas garumā blīvā interesentu un pircēju pūlī stāstot, piedāvājot nogaršot un pārdodot savu mantu ar tikpat rāmu smaidu un mieru kā no rīta. Bet ļaužu bija daudz. Un pircēju bija daudz. It kā visi būtu no nodokļiem vai komunālajiem maksājumiem atbrīvoti. Varbūt vienkārši mazliet dulli vasaras viducī kļuvuši. Man šis Zāļu tirgus bija bagātāks par divu dienu Brīvdabas muzeja gadatirgu un nesalīdzināmi bagātāks par visiem iepriekšējiem pirmsjāņu tirgiem. Beidzot pēc ilgiem laikiem atkal bija tā, ka mājās braucu ar tukšu koferi, bet pilnu ķešu.

Tirgus beigās man radās izdevība dažus atlikušos zaķus-kaķus atstāt sava ratiņstūmēja uzraudzībā un aizjoņot uz to vietiņu, kur ķeizars kājām iet. Pa ceļam šur tur piestāju.

Šie kontrasti mani tā apstulbināja, ka knapi tiku līdz ''tai vietiņai''. Toties atpakaļceļs bija viegls. Tik viegls, ka gandrīz uzskrēju Māras baznīcas tornī, kuru ne tupus, ne rāpus nevarēju kadrā ietilpināt.

Varens diženums! Nez, vai amatniekiem tā tuvumā dižāki gāja nekā tiem, kas pamalēs?

Pāces dzijas bija mana pēdējā piestājas vieta. Taps feini zaķi-pelēči. Nevarēju atļauties ilgāki pētīt un kavēties, varēšu to darīt šeit: http://www.draugiem.lv/pace/ Mani sauca atpakaļ ne tikai mans telefons, bet arī sirdsapziņa - atstāju cilvēku, kam ar visu šo nav nekāda sakara un saprašanas, turklāt sāka smidzināt. Nekas traks nebija noticis - neviens nesamirka, neviens nebrēca žēlabās, tikai tika atdoti pirmspēdējie kustoņi  ar lielām atlaidēm. Un labi, ka tā. Kādam vismaz prieks tika. Bet es sākšu visu no sākuma. Vai - no jauna. Tikai pirms tam nodošos Jāņu nakts mistērijām...

P.S. Mans skatījums šoreiz bija vairāk uz amatniecības lietām vērsts. Ja būtu tvērusi īsto Zāļu tirgus būtību - jāņuzāles, būtu iegrimusi līdz ausīm. Un nepieminētas palika skatuves norises. Lai gan biju turpat netālu - aiz stūra, skaņas līdz manām ausīm nonāca gaužām izkropļotas, varēju tikai nojaust, ka notiek kaut kas labs, piemēram, kamerkora "Senais kalns'', ''Harmony 4 Riga'' vai Kristīnes Kārkles, Zanes Šmites un Ivara Cinkusa uznāciens. Tā iet individuālistiem.
Bet ir arī citi skatījumi uz šo pasākumu, piemēram:
bilžu galerija portālā TVNET: http://www.tvnet.lv/galleries/show/9077
sižets LNT ziņās: http://www.tvnet.lv/online_tv/13875
bilžu galerija portālā DELFI: http://foto.delfi.lv/album/81088/