pirmdiena, 2013. gada 28. oktobris

Paskaidrojums par prombūtni

 
   Piedodiet, mīļie draugi, sekotāji un nejaušie viesi!
Piedodiet par klusēšanu un neinformēšanu par ''lofonsas" darbību!
Man nebija laika.

   Ar nodomu mainīju mērķauditoriju - izvēlējos tūristus, tēmējot tieši uz iebraucējiem no Krievzemes. Piedevām salūza fotoaparāts un paliku bez ilustratīvā materiāla. Jauna aparāta iegādei nebija vaļas. Nepirks tak uz dullo! Jāizštuko - priekš kam, par cik un kādu. Stāsti bez bildēm blogā tāda tukša muldēšana vien sanāk.

   Man nebija laika stāstiem, nebija arī nekādu dižo notikumu. Vien ikdienas rutīna Vecrīgas amatnieku tirdziņā ''Egle'' gandrīz 9 mēnešu garumā. Pa vidu mazs brīvlaika strēķītis ar tradicionālo gadatirgu Brīvdabas muzejā, tad atkal darbs krogā. Pārbaudīts variants - grūti, toties spēju apmaksāt visus rēķinus un izvairos no parādiem.

   Es vairs neesmu sastopama citos tirdziņos, jo man tā vazāšanās un paunu staipīšana ir ''līdz kaklam''. Manus darbus vairs nevar atrast nevienā bodītē un salonā, jo tirgoju pati, pie tam pārdevu ātrāk un vairāk nekā spēju iztaisīt. Jāpatur prātā, ka pašai arī jānopelna īres maksa un (he-hē!) pārdevēja alga. Esmu slikts darba devējs - sev par andelēšanos nemaksāju. Esmu arī slikts pārdevējs, jo nereaģēju un nelecu kājās pie katra pircēja, bet mierīgi sēžu, tamborēju kārtējo kustoni un ar acs kaktiņu vēroju. Un smaidu. Jo zinu, kas būs. Pirks vai nepirks, bet novirmos pozitīvs lādiņš.

   Īsāk sakot, es apzināti izvēlējos darbības formu, kas man nepatīk (tirgošanās man nu galīgi neiet pie sirds!). Tērēju spēku un enerģiju izdzīvošanai finansu krīzes apstākļos. Radošos garus tas ietekmē dažādi - vai nu tie atraisās par spīti grūtībām, vai nu tie pieklust un cenšās sadzīvot ar komerciālām lietām, vai arī top beigti un pagalam.

   Mana spārnotā dvēselīte izrādījās kaut kur pa vidam. Apjautu, cik tā ir vientuļa un vāja kļuvusi, ja reiz palīgos nākuši sargeņģeļi un labie gari no viņsaules. To spēku es sajutu! Diez vai es pati varētu noturēt savas pozīcijas komercpasaulē. Kad visapkārt tiek piedāvātas lietas Homo sapiens ego apmierināšanai (būt skaistākam, būt modīgākam, būt smalkāki paēdušam, būt materiāli pārākam), es ar saviem tamborētajiem nieciņiem izskatos vairāk nekā dīvaini. Kas tas ir? Pilnīgi nelietderīgas lietas! Bet kāpēc cilvēki smaida? Pienāk, aplūko tuvāk un ir fascinēti, kā apburti. Gadās ļautiņi, kas dziļā pārliecībā par cenas neatbilstību precei iet meklēt lētāku mantu. Un atnāk atpakaļ. Saka, ka nekur neesot atraduši TO. TAS tiek dēvēts dažādi - par oriģinalitāti, par dzīvīgumu, par mīlīgumu, par dvēseliskumu. TAS ir mans spēks un ''trumpis''. Es nedrīkstu TO zaudēt vai izniekot sīkumos. Nezinu, kādas ir rezerves un cik ilgi vēl labie gari mani atbalstīs.

   Tāpēc nolēmu pārskatīt un izvērtēt savu veikumu un nodot to citiem kā mantojumu. (Uh, cik diži skan!) Cilvēcīgā valodā jāsaka - es pārdošu idejas nevis gatavus darbus. (Protams, zosāda uzmetās no vārda ''pārdot''. Bet - kauč kā tak jādzīvo ir!)

   Būs arī daudz bezmaksas darba aprakstu. Nodēvēšu tos par Meistarklasēm - MK. Manuprāt, vairāk nekā 20 gadu pieredze amatniecībā (tautas tērpi, cepures, lelles un krikumi) dod tiesības lietot Meistara vārdu.

   Solītais tik ātri nebūs gatavs, jo ir daudz darāmā - mācības, praktisku nebūšanu atrisināšana (tas pats minētais daikts bildēšanai jānopērk un instrukcija jāizstudē)...

Bet nu Jūs vismaz zināsiet, ko pie ''lofonsas'' varēs ieraudzīt un dabūt. Un es pati varēšu mierīgu prātu pļāpāt par citām lietām arī bez personīgā ilustratīvā materiāla. Neejiet tālu prom!



P.S. Ja kādam ir ieteikumi vai vēlmes, droši izsakiet to komentāros! Labprāt uzklausīšu arī klusās cerības "diez, kā to iztaisīt". Varbūt tieši Jūs palīdzēsiet man sākt ar konkrētām lietām.
Gan man, gan citiem varētu noderēt kāds padoms par fotoaparāta izvēli darbu bildēšanai, par darba aprakstu veidošanu un ievietošanu virtuālajā vidē, par apmācību kursiem utt. Tam visam es pašlaik buros cauri...

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana